Random čika 2

Šodien lieki pastaigāju kādu kilometru, lai nonāktu mājās.

Biju spēlēt volejbolu iekš JAK, paspēlējām, ietestēju turienes tueletes, kurām nesen bijis remonts un atklāju, ka baigi glauni. Kurš būtu gaidījis, ka ūdeni nevajag noraut tādā izglītības iestādē, redz sensors. Un netaupīgi ar, maitas, vienlaikus ūdens tek visos pisuāros, nevis tikai tajā, kur mīz.

Bet tas tā, starp citu. Tātad, pēc volejbola devāmiesuz mājām, pa ceļam sanāk 3 cilvēkiem- man, random čikai un Armandam(īslaicīgs stāsta varonis). Armands atdalijās ātri, jo dzīvo netālu no JAK, tad paliekam mēs. Tas atkal nozīmē darīt lietu, kas man šausmīgi nepatīk- lietot pieklājības frāzes un uzturēt sarunu ar cilvēku, kuram nav it nekā kopēja ar mani(tādus kadrus var pa gabalu atpazīt) un arī pēc skata mani pilnīgi nesaistīja.  Gājām, runājām tradicionālās :”Kur tu mācies?”, “Pazīsti Gati, viņš teica, ka tevi pazīst?”, “Kādu mūziku tu klausies?”.

Līdz tas iegriezās manī tik dziļi, ka momentā jutu- jātiek prom.

Risinājums nav tālu jāmeklē: “Man jāgriežas nākamajā pagriezienā, čau.”

Tā arī gāju mājup, lādēdamies, ka viņa bija tāda paskata, kura izskatas šausmīgi jūtīga un kurai negribas gluži uzreiz teikt :”A man pohuj, ka mums pa ceļam!”